Kalniņu ģimene mierīgi atpūtās, izbaudot pēdējo mierīgo rītu pirms darba dienām. Astotais marts pagāja labi: braucām ciemos pie draugiem, spēlējām spēli un vienkārši pastaigājāmies trīs. Taču sapni pārtrauca durvju zvana zvans.
-Tu kādu gaidi? – Kārlis miegaini jautāja.
“Nē, protams,” Anna atbildēja.
– Labi, es iešu pajautāt.
Kārlis ielēca šortos, uzvilka T-kreklu un devās noskaidrot, kas tik agrā stundā pie viņiem atnācis.
– Māte? – Anna dzirdēja no guļamistabas. – Kāpēc tu mani nebrīdināji?
Jā, tā bija viņa, Annas “mīļotā” vīramāte. Ņinai bija šī īpatnība – viņa nebrīdināja par savu ierašanos un nez kāpēc vienmēr ieradās agri. Man bija jāceļas. Anna ātri uzvilka mājas uzvalku, izbrauca ar ķemmi cauri matiem un izgāja koridorā.
“Sveika, Ņina Pavlovna,” sveicināja vedekla.
– Sveiks, miegainīt! Saule jau ir uzlēkusi, bet kāpēc tu vēl guli?
“Es neesmu saulīte,” Anna atbildēja, apslāpēdama žāvas.
Izpildi šo testu:
– Mammu, šī ir mūsu pēdējā brīvā diena. Rīt es iešu uz darbu. Un tagad ir tikai deviņi.
“Labi, es pamodināšu savu mazmeitu,” sacīja vīramāte.
– Mīļotais, kāpēc šodien, ja? – Anna jautāja savam vīram.
– Es nezinu, Anna. Labi, viņai nebūs ilgi.
Anna nopūtās un devās gatavot brokastis.
“Un man jums ir dāvanas,” vīramāte svinīgi sacīja, kad visi pulcējās pie galda.
– Oho! Es mīlu dāvanas! – Kristīna izlēca no krēsla.
Lasi arī: Vācu salāti. Visu vīriešu iecienītākais ēdiens: apēd 2 minūtēs
“Tas ir jums,” vecmāmiņa pasniedza mazmeitai putekļu slotu.
– Kas tas? – meitene bija pārsteigta.
– Tu sakārtosi lietas istabā. Nevajadzētu būt tādiem putekļiem kā tavai mātei.
„Es domāju, ka tu man iedosi austiņas…” Kristīna vīlusies sacīja un sāka ēst, noliekot otu zem krēsla.
“Un tas ir jums,” vīramāte pasniedza mazo somiņu savai vedeklai.
Anna no turienes izņēma virtuves dvieli ar uzrakstu “Neesi cūciņa”. Un centrā bija tāda netīra cūka.
“Paldies, Ņina Pavlovna,” Anna iesmējās un izlika savu dāvanu, lai visi to redzētu.
Kristīna un Kārlis izplūda smieklos.
– Es nesaprotu, kāpēc tu smejies? – vīramāte vaicāja, palūkojoties uz dvieli. – Ak, bet es pat bildi neredzēju. Tātad, es paķēru pirmo, ko satiku.
“Kris, atnes vecmāmiņas dāvanu,” Anna jautāja.
– Es tūlīt atnesīšu.
Meitene atgriezās ar košu paku.
“Kā tu gribēji, vecmāmiņ,” sacīja mazmeita.
Sievasmāte no iepakojuma izņēma mīkstu ceriņkrāsas vannas paklājiņu, pati teica, ka ļoti vēlas – bija mīksts un neslīdēja uz flīzēm.
– Nu paldies! Kad ieradīšos, iešu mazgāties.
“Un mans tētis man uzdāvināja rokassprādzi,” Kristīna lepojās, pastiepdama roku uz priekšu.
“Skaisti,” vīramāte nomurmināja, nejauši palūkojoties uz mazmeitas rotājumu.
“Un mammai kulons ar pērli,” meitene turpināja.
– Oho! – Ņina Pavlovna paskatījās uz vedeklu.
Pēc tam viņa neteica ne vārda. Anna saprata, ka kaut kas nav kārtībā, viņu kaut kas aizvainoja. Bet priekš kam? Vai tiešām jums nepatika paklājs?
Tomēr tas vēl bija sīkums..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā